Ja mēs tagad pievēršamies draudzes celsmei, tad tā nav, piemēram, pāriešana no teorijas uz praksi, bet gan runa ir par kristīgo draudzi, kuras garīgais centrs un katram redzamais un dzirdamais izpaudums ir dievkalpojums. Teorijas un prakses nodalīšana, to pielietojot teoloģijas un draudzes attiecību raksturošanai, aplami attēlotu tieši šo draudzes empīriski garīgo centru.
“Man nav jāiet uz baznīcu,” mēdz teikt cilvēki, “es ar Dievu varu parunāties, atrodoties kaut kur mežā vai pie jūras. Kāpēc man būtu jāiet uz baznīcu? Dievs ir visur. Man nav vajadzīgi starpnieki. Es pats zinu, kā sameklēt Dievu. Viņa durvis man vienmēr ir atvērtas.” Ar šādu vieglumu cilvēki runā par savām attiecībām ar Dievu. Tie domā, ka šai ziņā nav nekādu problēmu ¬ Dievs ir viegli atrodams un pieejams, un nekas mums nevar stāties ceļā.
Slavenais bokseris Taisons Fjūrijs, pēc iegūtās WBC smagsvara pasaules čempiona jostas, sniedzis interviju, kurā visos savos panākumos vaino Jēzu.
Kad Apustuļu ticības apliecībā atzīstat: “Es ticu uz Jēzu Kristu, mūsu Kungu”, visticamāk, neviens jums neiebildīs. Pirmajiem kristiešiem tas bija citādi. Pirmajos trijos kristietības gadsimtos Kristus atzīšana par Kungu bieži izraisīja vardarbīgu pretreakciju. Šeit redzamā Fjodora Andrejeviča Broņņikova glezna Nolādētais lauks attēlo nevis Kristus sišanu krustā, bet gan tās šausmas, kas bieži notika ar tiem, kas runāja un apliecināja, ka Jēzus ir Kungs.
Pārpublicējot obligāti jānorāda atsauce. Visas tiesības patur :: e-BAZNICA :: © 2007-2020
Atsauces (0)